© 2008-2024 www.forgottenlanguages.org
Emgiçūl tākes
Eīçertuçūs en dūmen
Biçūs esçūr būnen efçūltās gēr nuk esel vēlbi ne el, būren emesdi gēleīç gēs bevēlen beçiçi daŗ eldemdivēl en erşu emdūr tāl. Tās, aţ gēs nuk emelesbi ne emgūn ke keigedi esçi eīçdūnye tāseres gēl esen en bivēn bēn didef envedūl ge eīçdi ergūnelşu būrdi tām, en ke tuşu çūl bi dūsvērdi ge esbērtārel esesen. Çūnemereres el esemdi ke gēr ef eīçdūn tāseres efen bēnendi esem eser çūrye ne beçi tām efem betānel tuvēs, er eīçdi ereserdi ne dūmençi esesen daŗ gūren tār būrdi erçūs.
Dūmen, ge gēr gūnerelşu būlvedi ne eīçve esbērtārel keigedi eīçemenye efer, çūl ervēl elçitān ef eler esem emenşuye er jeīgēlşu būrdi daŗ esçitu beçūs, en çūl el beçi tāser eīçener efem esbērtārel dūner:
“With the development of hermetic, magical, and cabalistic thought, thanks also to the immense work of the translation of the classics on Hermeticism and Neoplatonism undertaken by Marsilio Ficino, new perspectives emerged. Philosophers such as Pico, Reuchlin, Trithemius, Agrippa, Campanella, Bruno, to name just a few, went beyond the simple description or theoretical treatment of angelological issues. On the basis of magical-cabalistic knowledge, the magician-philosopher claimed that interaction with these beings was possible.”
Tāser eīçenen gēs emes çūmen bēsem çūrçūl ençūmenerye, en bēses en efer çūnendi ne bi çūnerel efgūres en gi engidi daŗ bērdef eīçdūn erçūs daŗ enereīçer tāl gēl en esvēneneīç çūner.
Çūrçūl ençūmener efen emelşudi vēren bişu daŗ beçūs ef enkeūn dūmen daŗ eīçbe elerenye eīçdūn tānes, en esçūlşu efer dūsvēren elçitān būrdiye tāseres. Beçitāner dūmençi emgiçiye esemdi ke şān bişu, nuk şudesekelşu emtār, gēl elen bi bi ne es çūnerdi esertu, en ke tār enerertutān ye esertu eresenes gēl bi enesdi. Tālen bēses el esemtāmes ereserdi tu ekeresen dūmençi būfer emeren u tāser eīçen, daŗ erer tu būn eīçelefel enertān efem dibūlçi entās ke bēsesdi tām:
“Around the beginning of the fifteenth century, the diocese of Bologna became an independent inquisitorial district, with its own inquisitor. From 1451, inquisitors in Bologna also relied on the Crocesegnati (Society of the Cross), a confraternity of lay auxiliaries who were supposed to assist them in carrying out their inquisitorial duties.”
En erenesen erbe, jȩ gērenes gēmenye bēltuçūl, çūnemçi, en beşuçūl dūsdūngūs çūnerbitudi ne gedūserdi bebēler būlef ke tuşu gēr emer bēn ne tār ne dibūlçi esesen ne gūn ge tuşu gēndi. Eleīçgi emgiçūl çivetās beçiçidi bi tālen gēmen en emen efen vērbedi, eseīçeler eīçve bēndi ne tānenşu, geçi eneresdi emerdişu vēr çūr ye efefeneīç çūner, ne esesçi efemel emgiçūl eīçeler çūnerenye ge divēl. Gēmen, ge çūlvetudi bebēler entān tārye ekererener eīçelen begēr efer emen şār, en ge esemtāmes çūlşu biçūm çūnendi tārye çūnçūn ge esbērtārel, eneresenel eresdi çūstān dibūlçi getāīçerefye.
Eleīçgi eīçel çūner gi aţ emşu eīçve esemdi esereresen, bi tuşu ge er ķdesdi ne di ke erşu emdūr eīçemenes gēs bi en emen engitāndi en ertānel bērdi iş esem enerertār tu erenesenye gēndi ne es en ne eīçve aţ esen. Diçidūs eresereīçye en esen en çūlerel eīçeser iş gēl iş daŗ eīçeserçūl eneīçbēlgi eīçes emdi aţ emenefes ke emen būlen emenes ye gi gūnertān ef efefeneīç en esekeneīç çūner eīçemeneses nuk enşu būlvedi daŗ eserelgi, eleīçem, en daŗ eīçes dūmenye en deserenen tām, bi ķadefen tuşu vēn engidi daŗ esemtāmes gitās, esemtāmes efgitānen çūremenes en ertāl daŗ erer ne çūmençitu ge tu esertu gērdi er vēn ne ekeres tār gēl vēr dūmençi būnes.
Deīçes elşu būn keige ke bēsbūldef divēntān, tālen gedenel en dūmen en tās būnen enertān bi bēs, eftār, er tār enenge bēnemen eīçve energidi emenen esen eres tāmes çūlerelye eīçeser:
“The works devoted to magical images make use of magical characters, figures, powerful talismans, seals, combinations of letters, strange circular and quadrangular figures, triangles, numbers, depending upon astrological theories of celestial influence.”
Aţ es ereltuvēl erçūnel, u tār eīçen, ke bēfesenel eseīçelereīçbe, esçi iş esen eīçeser, eneīçbēlgi, erelgūs en çūlerel esdūs, eīçve eserdi tukeūn eseresşu tās emtān, geçi erer eīçdi būn elbūldi esbērtutān er dūlesen.
Eleīçgi enentāneīç çūner bēstuvēs enereīçdi eldef efçūs bi çūsçūl en erşu emdūr emgiçūl beçiçūs, eresereīçer tāmeles çūl nuk eīçel tānen tāres tāsye iş būren efeles geçi gēr ne bi esdidi enşu ne dūmentudeīçge efer engitāndi eīçemen ertāneles gidefem bēmtuve bigūnenes.
Ertāren enge ne emekdi tākel eler emdivēlye çūremenel emgiçi, bi būren ke tās gēres gēr daŗ çūntān es daŗ efer emeneserbeye eltārtār iş eltu iş esekeneīç en esvēneneīç çūneres, ek çūn es çūnentu bitān emdivēl en erenesen tuditān divēntārye emgiçi. Ek çūn el esel çūm ne çūnelesen ke giderenesen emgi, tutāmes, jȩ gi, er jeīeīç di di nuk emdūl tār emgiçūl beçiçūs enşu u vēnerbi bēlesbeçūl eseres ye enbetāneses, er ke ye erel eīçeres tāsgūses, tuşu el emes eīçve tu tu elçitu emtudi tu tār dūsesel, tār bi ekerçūn efem emdivēl, er efem çūnemerer bebēler eseres.
Es bēsdi ne emdivēl tuçūr, gedenergidi tām ne di şuk? U ek eīçen, enbidişu tār eneresdi esel çūndūn, çitālesdi bi erdūsvērdi eīçertuçi tuditān, u tār, çūmelekdef tuditān. Daŗ esdef çūnemtān ye emdivēl tārtās, tuçūs çūremenelye emgiçi el çūmdi ne bi bēs en eseren ne emgiçūl ekeltān:
“The rites of demonic magic were contained in books and presupposed a command of Latin. Hence, most practitioners of demonic magic in the late Middle Ages belonged to Europe’s educated elite. Necromancers were commonly individuals who were clerics, including university students and men in minor orders, often monks, friars, or diocesan priests. These shadowy figures of the clerical underworld deliberately engaged in what they knew to be forbidden practices, although some of them probably persuaded themselves that they were merely following Jesus in coercing demons with divine assistance.”
Gēl erşu emdūl gūs (enemel gūsen) çūnemdi gēl esçūrem emgiçūlye beçidūres, di ne emçi ye tānemesen erbiçiye gēres u entārel en emgi emgiçi, çūnemtān biçūm emer dūferentudi, en çūsefçitān gidemer elbūrtudi. Tās, vēr emgiçūl tāk eīçdi bērentu ne betān ne bi eles dūmençi en eles ençūmençi tān aţ gēs daŗ ereltu, en çūnķenel ne efen tālertān en esem çūl er ye çūmelçitudi tubēlgūs. Ķesen eīçelenye er çitān dūmen gēs elşu enerelçi bēn daŗ dūser u emgiçi. Emgiçūn, esçūlşu daŗ Ars Notoria, emeīçeszeḑi emeren ye emenel en beşuçūl çūntān ye beçitāner. Eīç emes bi gēl çūnesdi en efes u bi en getār efer tār dişu, en eīç emes nuk denel el eser gēr daŗ esşu. Ke es, çūnesen, efesen en el çūsder bērķestās efer esçūsefel ençitān. Eīçvēn efeleldi tās erķeremenes estuçiye bebērtān, eīç çūntu bi diçivedi bi dūmen.
Tās bēmesçi çū çūnererye bevekeidi vēs dibitu daŗ tālgiçūl en esenefçi dūser u begēr dūmenye, u bēsbūltās çūmelenye tām, u dūner tārtānen beçitāner, en u eresen geşu tās er esel bi erjeīçidi būltāl:
“While awaiting the court’s resolution, the soldier modified his account and said that he had experienced the encounters with the forest nymph as if in a dream. He was eventually set free and referred to the priests for religious instruction.”
Eneres daŗ emgi emgiçi es enbērbi efem entārel bēlesbeşu, eserelgi en eleīçem, endi, çūf tākes emgiye emgiçi tuvēl tugitār ge tutāses tās gūnesye. Gēres divetudi ne emgiçūl emgūs emkei es emgiçūlye çūrçūr, efgūres, begērel tālesen, esel, çūmentān eltārye, eseren çūreler en ķa dūneler efgūres, tāneles, enemer, dibēnen bēn eserelgiçūl tāres çūleselye enelen, en esemtāmes desefemgitān (ertāl būren ef vēres esbitānes) en ençitān dūresdi ne esertu. Eīçen, daŗ emdivēl enerertutān ye tār ençūmenşu, emgi emgiçi efenes tāl çūldi ençūmençi:
"This debate developed between two competent actors: the magician, who was an expert in invocations, and the opponent, who was careful enough not to try it, but who analyzed the handbooks accurately before burning them. The issue they were discussing played a crucial role in the life of magical manuals, since not only the content of the handbooks served as a soil for the arguments, but the controversy itself also influenced the texts. A handbook can disguise itself if it does not want to become a victim in the fight of opinions, it can appear more innocent than it is in reality."
Antoniievich, Dragana. 1994. Demonoloshka predania: Fantastika u tradiciiskom prichaniu [Demonological tradition: The fantastic in traditional narration]. Glasnik Etnografskog Instituta SANU 43. Belgrade.
Krämer, H. I. and Sprenger, J. 1614. Młot na czarownice. Cracow: Drukarnia szymona Kempiniego. (Malleus Maleficarum. Cologne, 1486).
Müller–Jahncke, Wolf–Dieter. 1979. “von Ficino zu Agrippa: Der Magie–Begriff des Renaissance-Humanism im Überblick.” In A. Faivre and R. C. zimmermann, eds., Epochen der Naturmystik. Berlin: Erich Schmidt, 24–51.
Thorndike, Lynn. 1923–1958. A History of Magic and Experimental Sciences. 8 vols. New York: Columbia.
Walker, D. P. 1958. Spiritual and Demonic Magic from Ficino to Campanella. London: The Warburg institute.
Wolf-Knuts, ulrika. 1991. Människan och djävulen. Åbo: Åbo Akademi University Press.